marts 3, 2008 at 12:51 priekšpusdienā (dzeja)

Kas liek tev skatīties uz manu
Pusi klusi kas par trusi
Un teikt to pašu pirmo
Klašu ašu brašu trašu
Rezi greizi nepareizi
Ko vēlāk dirs tāpat
Man pohuj bija ir un būs

Advertisements

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

Kārtībai jābūt

marts 2, 2008 at 11:51 pēcpusdienā (miskaste)

Haha, es šodien jutos traks un aizgāju lekt ar tarzanku dīķī. Tā bija neaizmirstama pieredze un tagad esmu slims, bļa. Ja visi cilvēki uz pasaules piedzimtu vienā dienā, tas būtu tāds wtf wtf. Visi domātu chozanah, bļa, kas tie par frīkiem uzradās. A cilvēki tikmēr viņus atpizģītu un liktu rakt tranšejas. Un ēst griķu putru uz spirta. Bet tā nav. Tāpēc mēs visi esam ļoti dažādi, vai tas patīk vai ne. Dažiem patīk eirovīzija, dažiem bļa ahujenna patīk. Nē nopietni, visiem patīk eirovīzija, pat ja viņi to neatzīst. Jo tur ir smieklīgi un rada baigo svētku sajūtu, it kā. Nu labi, īstenībā nav nekādu svētku bļa. Vienkārši daudz labu dziedātāju kopā savāc. Un tad viņiem liek skatīties eirovīziju, un viņi nomirst no bezcerības. Jā, tas ir nežēlīgi.

Ja godīgi, tad es nesaprotu, kāpēc eirovīziju joprojām komentē fucking streips. Viņš ir pārāk bezpersonisks. Viņš nekad nepateiks “bļa, kas pa sūdu nahuj”, vai “omg omg man ir ausu vēzis”. Nevienam neinteresē kārtējā dalībnieka karjera, visiem pohuj, jo viņš tāpat ņifiga nemāk un neviens viņa sūdus vēlāk nepirks. Toties daudz krutāk būtu dzirdēt objektīvu un neapspiestu komentētāja viedokli. Tad visi apvienotos vienā lielā barā un mīlētu viens otru.

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

A man po!

marts 2, 2008 at 11:18 pēcpusdienā (miskaste)

Kurš teica, ka man nav po? Ir gan, maitas. Lai apliecinātu šo faktu, es vēlreiz skaidri un gaiši nodeklamēšu: man, bļe, faking pohuj viss. Vot tā. Un nevajag teikt, ka tas ir tikai izteiciens, ko neaptēsti urbānie salašņas lieto, lai izrādītu savu pārākumu. Kāpēc? Jo man po, muahaha!

Un tagad kāds sameklē jēgu šitam ierakstam.

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

tu esi

jūnijs 18, 2007 at 5:32 pēcpusdienā (dzeja)

tu esi mana helēna
ne jau demakova, bļa, grāmatas lasīt vajag, nevis avīzes
tavs daiļums liek man stāvēt vieglās trīsās
iebāz sev dirsā to džemperi, 30 grādi laukā
ak laime būt ar tevi tikai soli starpā
tiešām, cik var solīt. tik soli un soli un nedod
bet retais šo soli ir spēris līdz galam
nu pieņemsim

Theodor Picklesouce

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

varētu

jūnijs 18, 2007 at 5:31 pēcpusdienā (dzeja)

man beidzās tinte printerim
ja būtu vēl, tad tavu foto izprintētu
un pie sienas pielīmētu
ar “valterā un rapā” pirktu skoču

tad varētu es tavās acīs vērties
ar apgarotu skatu
ik dienas, ik stundas, ik minūtes
kā līdz šim tik džastinā pratu

varētu sapņot par mīlestību,
par atbildi un atbildību,
ar draudzenēm pārrunāt katru tevis teikto vārdu
un meklēt apslēpto jēgu

un, ja tu man atbildētu,
varētu spēlēt baigo dēku
tu kļūtu par manu otru pusi
tik viens pret otru mēs būtu klusi

bet man ir beigusies tinte un veikals ir tālu

Hyacinth Le Petomane

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

jūnijs 18, 2007 at 5:30 pēcpusdienā (dzeja)

riet saule klusi
grimst stari sarkanie
līdz dzimtai pusei man
tālu tālumiem
es guļu zālē
it visu aizmirstais
spļaudos ar zobiem
nieres atsistas

es biju bārā
man alus garšoja
no tuča starā
un harmonijā
es cēlos aiziet
man radās grūtības
līdz durvīm ir
ak mīļais svaigaisgaiss
…un četri urļiki
ar kaut ko roķelēs
“pacan”, “rajon”…
pašol ti nahuj bļe!

es guļu zālītē
ap stabu aptinies
rīt būšu dzīvs
un dzīve tālāk ies!

Theodor Picklesouce

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

jūnijs 18, 2007 at 5:25 pēcpusdienā (dzeja)

uz galda krūze ar vīnu
man saplīsa visas glāzes
es gāju pa lauskām
sarkans stikls lāso uz grīdas
es aplēju to ar vīnu
tā lāso manā sirdī jūtas pret tevi
no ārpuses saldas kā asins,
no iekšpuse rūgtas kā vīns
mana sirds nav pudele, ko izliet tukšu,
mana sirds ir neizsmeļama

Hyacinth Le Petomane

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

jūnijs 18, 2007 at 5:25 pēcpusdienā (dzeja)

manī mostas sāpju asni
un tu iedēji to sēklu
tagad skatos, kā tek asins
man no labās rokas vēnām

Theodor Picklesouce

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

jūnijs 18, 2007 at 5:24 pēcpusdienā (dzeja)

tu pameti mani vienu
stāvam perona malā
es stāvēju visu dienu
tad attapos kaut kādā alā

tu pameti mani vienu
bet es gaidīju ilgi jo ilgi
es cerēju tevi vēl redzēt
pirms asins sāk recēt

tu pameti mani vienu
tu pievīli mani un manu mīlu
tu esi melis, krāpnieks un nūģis
kaut tev nebūtu vairs atbalss

tu pameti mani vienu
man vienalga, ka tavai omei palika 85 gadu
es vēlējos ar tevi vadīt šo dienu
nevis dabūt pa galvu ar alu no kaut kāda urļika, kuru nosaucu par mazo izpisto kazu

Hyacinth Le Petomane

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

urliskais nostaļģiskais

jūnijs 18, 2007 at 5:24 pēcpusdienā (dzeja)

tava dirsa ir kā persiks
kuru grābstīju labprātās
tagad kožu es ar draugiem
stulbā kuņa kur tu esi

Theodor Picklesouce

Patstāvīgā saite Atstāt komentāru

Next page »