Kārtībai jābūt
Haha, es šodien jutos traks un aizgāju lekt ar tarzanku dīķī. Tā bija neaizmirstama pieredze un tagad esmu slims, bļa. Ja visi cilvēki uz pasaules piedzimtu vienā dienā, tas būtu tāds wtf wtf. Visi domātu chozanah, bļa, kas tie par frīkiem uzradās. A cilvēki tikmēr viņus atpizģītu un liktu rakt tranšejas. Un ēst griķu putru uz spirta. Bet tā nav. Tāpēc mēs visi esam ļoti dažādi, vai tas patīk vai ne. Dažiem patīk eirovīzija, dažiem bļa ahujenna patīk. Nē nopietni, visiem patīk eirovīzija, pat ja viņi to neatzīst. Jo tur ir smieklīgi un rada baigo svētku sajūtu, it kā. Nu labi, īstenībā nav nekādu svētku bļa. Vienkārši daudz labu dziedātāju kopā savāc. Un tad viņiem liek skatīties eirovīziju, un viņi nomirst no bezcerības. Jā, tas ir nežēlīgi.
Ja godīgi, tad es nesaprotu, kāpēc eirovīziju joprojām komentē fucking streips. Viņš ir pārāk bezpersonisks. Viņš nekad nepateiks “bļa, kas pa sūdu nahuj”, vai “omg omg man ir ausu vēzis”. Nevienam neinteresē kārtējā dalībnieka karjera, visiem pohuj, jo viņš tāpat ņifiga nemāk un neviens viņa sūdus vēlāk nepirks. Toties daudz krutāk būtu dzirdēt objektīvu un neapspiestu komentētāja viedokli. Tad visi apvienotos vienā lielā barā un mīlētu viens otru.
A man po!
Kurš teica, ka man nav po? Ir gan, maitas. Lai apliecinātu šo faktu, es vēlreiz skaidri un gaiši nodeklamēšu: man, bļe, faking pohuj viss. Vot tā. Un nevajag teikt, ka tas ir tikai izteiciens, ko neaptēsti urbānie salašņas lieto, lai izrādītu savu pārākumu. Kāpēc? Jo man po, muahaha!
Un tagad kāds sameklē jēgu šitam ierakstam.
